Datorprogrammas adaptācija ir programmas piemērošana tikai izmantotāja tehniskajiem līdzekļiem. Tai programmas autora atļauja nav vajadzīga.

Aizsargāts darbs (protected work; охраняемое произведение) parasti ir darbs, kura autoram nav beidzies autortiesību aizsardzības termiņš. Šāda darba izmantošanai nepieciešama atļauja darba izmantošanai, un par tā izmantojumu jāmaksā autoratlīdzība.

Saskaņā ar Autortiesību likumu autors Latvijā patlaban ir aizsargāts visu savu dzīves laiku un vēl 70 gadus pēc nāves.Taču te jāņem vērā, ka ir arī atsevišķi izņēmumi. Piemēram, 70 gadus no izziņošanas brīža aizsargāts ir darbs, kas izziņots anonīmi vai ar pseidonīmu; vienīgi, ja šo gadu laikā darba autors atklāj savu personību vai viņa personība vairs nerada šaubas, tad spēkā stājas nosacījums par autora aizsardzību visu viņa dzīves laiku un 70 gadus pēc nāves. Jebkurš līdzautoru radīts darbs ir aizsargāts visu autoru dzīves laiku un 70 gadus pēc pēdējā, pārējos līdzautorus pārdzīvojušā, autora nāves.

Mūsu valstī var būt aizsargāti arī darbi, kuri no 1940.gada jūnija līdz 1990.gada maijam Latvijā bija aizliegti vai to izmantošana bija ierobežota. Aizlieguma vai ierobežojuma faktu konstatē tiesa, kas no autortiesību noilguma termiņa atskaita aizlieguma vai ierobežojuma gadus.

Anonīms darbs (anonymous work; анонимное произведение) ir darbs, kas laists klajā, nenorādot tā autora vārdu vai pseidonīmu. Faktiski anonīms ir darba autors, lai gan nav nepieciešams priekšnoteikums, ka autors būtu īsti anonīms pilnīgi visiem. Tā saucamā anonīmā darba aizsardzība ir īpaši pieminēta daudzu valstu likumos un vistiešāk skar autortiesību aizsardzības termiņu. Latvijas Republikas Autortiesību likumā noteikts, ka autortiesības uz darbu, kas izziņots anonīmi vai ar pseidonīmu, ir spēkā 70 gadus no tā izziņošanas brīža. Ja minētajā laikā anonīmi vai ar pseidonīmu izlaista darba autors atklās savu personību vai viņa personība vairs neradīs šaubas, tiks piemērots nosacījums, ka autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves.

Antoloģija (anthology; антология) ir literāro darbu vai to fragmentu krājums, kurš sastādīts ar noteiktu mērķi. Antoloģijas kā krājuma autors ir persona, kura sakārtojusi krājumu, - sastādītājs. Viņam ir autortiesības uz sastādījumu, par kura izmantojumu viņam jāprasa atļauja darba izmantošanai un jāmaksā autoratlīdzība. Taču jāņem vērā, ka krājumā izmantoto literāro darbu autori nezaudē autortiesības uz saviem darbiem un ka sastādītājam darba veikšanai nepieciešama šo autoru atļauja darbu izmantošanai. Šīs - tā saucamās antoloģiju tiesības - autori bieži nodod autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, tādējādi izmantotājiem radot iespējami ātru pieeju literāriem darbiem, par kuru lietojumu autortiesību organizācija var izsniegt licenci dažādu krājumu - tajā skaitā arī antoloģiju - sastādīšanai. Antoloģijā izmantoto aizsargāto darbu autoriem jāmaksā autoratlīdzība.

Aranžējums (arrangement of music; аранжировка музыкального произведения) ir muzikāla darba izpausmes formas pielāgošana mūzikas instrumenta vai izpildītāju prasībām. Bieži vien aranžējums maina skaņdarba tonalitāti vai pavadījumu, taču ne vienmēr tas ir patstāvīgs atvasināts darbs, kas ir aizsargāts darbs. Muzikāla darba aranžējumam nepieciešama oriģināldarba autora atļauja darba pārveidošanai. Aranžējums kā atvasināts darbs neatņem autora tiesības oriģināldarba autoram - tāpat kā literāra darba tulkojums tās neatņem oriģināldarba autoram. Ja, piemēram, publiskam izpildījumam tiek lietots aizsargāta darba aranžējums, arī oriģināldarba autors saņem daļu autoratlīdzības par šo izmantojumu, kuru visbiežāk pats arī nosaka.

Arhitektūras darbs (work of architecture; произведение архитектуры) ir autora vai autoru darbs celtņu, būvju un citu telpas arhitektonisko risinājumu, pilsētbūvniecības darbu un dārzu un parku jeb ainavu projektēšanas un risinājumu jomā. Tiek aizsargāti šo darbu meti, skices, rasējumi un modeļi, kā arī darbu realizācija celtnēs un būvēs un pārējos materializētajos objektos; darba atkārtotam izmantojumam nepieciešama atļauja darba izmantošanai un par to jāmaksā autoratlīdzība.

Ja šie darbi atrodas sabiedriskās vietās, to izmantojumam fotogrāfiskos darbos nav nepieciešama autora atļauja, kā arī par to nav jāmaksā autoratlīdzība.

Atļauja darba izmantošanai (authorization, consent of the author; разрешение, полномочие, наделение правами, авторизация) ir atļauja, ko izmantotājam - kādai fiziskai vai juridiskai personai - sava darba izmantošanai dod autors, autora mantinieks, cits autortiesību īpašnieks vai autortiesību īpašnieku pārstāvis - autortiesību organizācija. Šī atļauja paredz noteiktu izmantojuma veidu un nosacījumus. Autortiesību būtība ir tā, ka autoram ir izņēmuma tiesības šādas atļaujas došanai. Autors lielāko daļu šo tiesību parasti nodod autortiesību organizācijai jeb autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, kas pārstāv autoru viņa mantisko tiesību realizācijā. Atļauja jeb licences līgums, licence ir obligāti nepieciešama pirms darba lietojuma, tās saņemšana tiek noformēta ar vienošanos.

Atvasināts darbs (derivative work; производное произведение) ir darbs, kas balstās uz citu, jau esošu oriģināldarbu un kaut kādā veidā ir atvasināts no tā. Atvasināti darbi ir adaptācijas, tajā skaitā aranžējumi (apdares), arī ekranizācijas, dramatizējumi un citi oriģināldarbu pārstrādājumi. Atvasināti darbi ir tulkojumi. Atvasināti darbi ir darbu krājumi (antoloģijas, atlanti, daļa datu bāzu, enciklopēdijas, katalogi u.c. salikti darbi), kas materiālu izlases un izkārtojuma ziņā ir radoša darba rezultāts. Atvasinātie darbi ir aizsargāti neatkarīgi no tā, vai darbi, uz kuriem atvasinātie darbi balstās vai kuri iekļauti tajos, ir aizsargāti darbi vai ne.

Savukārt uz darbiem, kas ir atvasināto darbu pamatā, autortiesību aizsardzība attiecas parastajā kārtībā. Atvasināta darba radīšanai lielākoties nepieciešama oriģināldarba autora atļauja darba izmantošanai vai pārveidošanai (atkarībā no atvasinātā darba veida), oriģināldarba autoram jāsaņem autoratlīdzība arī par atvasinātā darba izmantojumu.

Audiovizuāls darbs (audiovisual work; аудиовизуальное произведение) ir darbs, kas vienlaicīgi domāts uztveršanai gan ar redzi, gan ar dzirdi. To veido savstarpēji saistītu un kustības iespaidu radošu attēlu sērijas ar skaņas pavadījumu, kas fiksēti, izmantojot atbilstošus mehānismus. Tie uztverami tikai šajā identajā formā atšķirībā, piemēram, no dramatisku darbu izpildījuma, kas vērsts uz skatītāju un klausītāju vai tikai uz klausītāju un kas tiek uztverts atkarībā no to iestudējuma vai skatuviskā risinājuma. Audiovizuāli darbi parasti ir apskaņoti kinematogrāfiski darbi un visi darbi, kuri iegūst savu materializēto formu ar līdzekļiem, kas analogi kinematogrāfijai. Tie var būt fiksēti kinolentēs, videokasetēs, lāzerdiskos u.c. materializētos nesējos. Audiovizuāla darba autori ir scenārija autors, režisors, kino vai videooperators, kā arī attiecīgajam audiovizuālajam darbam speciāli radīta muzikāla darba (ar tekstu vai bez teksta) autors. Audiovizuāla darba autori nedrīkst izdarīt grozījumus darbā, kas izmantots kā audiovizuālā darba sastāvdaļa, bez visu pārējo darbu autoru piekrišanas. Tomēr viņi saglabā autortiesības katrs uz savu darbu un var to patstāvīgi izmantot neatkarīgi no audiovizuālā darba kopumā, ja līgumā ar audiovizuālā darba producentu nav noteikts citādi. Ja arī ir šāds līgums, tad tajā nekad netiek ietverts speciāli radītā muzikālā darba autors - komponists saglabā arī mantiskās tiesības, piemēram, atļaut izmantot savu darbu atsevišķi no audiovizuālā darba, kam tas rakstīts, un saņemt par to autoratlīdzību. Ja audiovizuālā darbā tiek izmantoti jau esoši muzikālie darbi, tad to sinhronizācijai ar attēliem nepieciešama atļauja darba izmantošanai sinhronizācijai un jāmaksā autoratlīdzība. Šo muzikālo darbu autors vai autori nav audiovizuālā darba autori.

Autora mantinieks (heir; наследник авторского права) iegūst autora mantiskās tiesības likumiskas, līgumiskas vai testamentāras mantošanas ceļā. Tās turpinās, kamēr vien ir spēkā autortiesību aizsardzības termiņš. Autora personiskās tiesības nav mantojamas, izņemot tiesības uz darba izziņošanu un publicēšanu, uz darba atsaukšanu un uz pretdarbību darba izkropļošanai, sagrozīšanai vai citādai pārveidošanai.

Autoratlīdzība (authors' fees, royalty, royalties; авторский гонорар, авторское вознаграждение) ir jebkāda veida atlīdzība vai kompensācija par aizsargāta darba izmantojumu. Tiesības atļaut izmantot savu darbu, saņemot par to autoratlīdzību, ir autora mantisko tiesību svarīgs aspekts.

Autoratlīdzība var tikt noteikta un maksāta dažādi atkarībā no darba un tā izmantojuma veida: kā vienreizēja samaksa, kā fiksēta maksa par katru izmantojuma reizi, kā procenti no izmantotāja ieņēmumiem no darba izmantošanas utt. Piemēram, lugas autori (dramaturgs vai/un tulkotājs, komponists un dziesmu tekstu autors, horeogrāfs), noslēdzot dramatiskā darba izziņošanas līgumu, paši saņem honorāru par darba ekskluzīvo nodošanu teātrim. Pēc tam šie autori par darba izmantošanu publiskam izpildījumam saņem noteiktu procentuālu autoratlīdzību no katras izrādes bruto ieņēmumiem. Šo atlīdzību parasti uz autoru pilnvarojuma līguma pamata iekasē viņu autortiesību organizācija.

Daudziem darbu izmantojuma veidiem autoratlīdzību nosaka, iekasē un sadala tikai un vienīgi autortiesību organizācija. Tā, piemēram, autoratlīdzības tarifi par mazo tiesību muzikālo darbu izmantojumu raidīšanai ēterā vai pa vadiem atkarīgi no raidorganizācijas budžeta, muzikālo darbu izmantojuma apjoma, abonentu skaita un abonenta maksas lieluma utt., bet autoratlīdzības summas, ko pēc izsniegtajām licencēm vai noslēgtajiem līgumiem par muzikālu darbu izmantošanu autoru darbu izmantotāji samaksā autoriem, autortiesību organizācijā tiek sadalītas proporcionāli muzikālo darbu žanram, hronometrāžai un izmantojumu skaitam.

Līgums var paredzēt arī minūtes samaksu, piemēram, noteiktu cenu par literāra darba, horeogrāfiska vai mīmiska darba minūtes izmantojumu televīzijas programmā.

Autorība (authorship; авторство) autortiesību aspektā tiek saprasta kā fiziskas personas dalība un radošais intelektuālais ieguldījums darba radīšanā, kas ir pietiekami, lai viņa tiktu atzīta par darba autoru. Likumdošanā īpašo, nesaraujamo saiti starp autoru un viņa darbu aizsargā specifiskas tiesības - autora personiskās tiesības.

Autors (author; автор) ir fiziska persona, kuras radošo intelektuālo un māksliniecisko spēju rezultātā radīts konkrētais darbs.

Autortiesības (authors' rights, rights of authors, copyright; права автора) saskaņā ar likumdošanu ir viss autora tiesību kopums uz paša radīto darbu, arī nepabeigtu darbu, un tās tiek attiecinātas uz jebkuriem darba izmantojuma aspektiem un veidiem. Tās nosaka, no kādām darbībām autors, autora mantinieks vai cits autortiesību pārņēmējs ir jāpasargā. Autoram attiecībā uz darbu ir gan personiskās tiesības, gan mantiskās tiesības. Taču autoram var būt arī tiesības, kas attiecas uz abām šīm tiesību kategorijām, - piemēram, tiesības uz tulkojumu atspoguļo gan autora personiskās tiesības uz darba neaizskaramību (tulkotājs nedrīkst mainīt darba saturu, un arī forma viņam ar tulkojuma valodas palīdzību ir jāatveido maksimāli adekvāti), gan mantiskās tiesības (autoram jāsaņem autoratlīdzība par viņa darba tulkojumu).

Autortiesību aizsardzības termiņš (term of protection, duration of the protection; продолжительность охраны) ir laikaposms, kurā valsts likums prasa autora mantisko tiesību aizsardzību. Bernes konvencija paredz aizsardzības termiņu visu autora dzīves laiku un vēl piecdesmit gadus pēc viņa nāves, sākot rēķināt ar nākošo kalendāro gadu pēc nāves. Šajā termiņā katrs autora darbs ir aizsargāts darbs. Termiņa izbeigšanās nozīmē, ka izbeigušās autora mantiskās tiesības. Tad darbs kļūst par neaizsargātu darbu. Autora personiskās tiesības gandrīz visu valstu likumdošanā paliek aizsargātas uz neierobežotu laiku, bez tam dažās valstīs ir īpaši noteikumi par neaizsargātu darbu izmantojumu par samaksu, kas veicina jaunradītās kultūras attīstību. Lielākajā daļā Eiropas valstu autortiesību aizsardzības termiņš ir 70 gadi pēc autora nāves, uz to 2000.gadā pārgājusi arī Latvija.

Autortiesību iegūšana (acquisition of copyright; приобретение авторского права) parasti tiek saprasta kā autora personisko tiesību un mantisko tiesību rašanās uz savu darbu, autoram pašam radot šo darbu. Pirmais autortiesību īpašnieks ir autors, kas ir fiziska persona. Latvijā - tāpat kā pārējās Bernes konvencijas valstīs - autortiesību rašanās nav saistīta ne ar kādām formalitātēm: autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs radīts, autortiesību piederības un īstenošanas apliecināšanai nav nepieciešama ne reģistrācija, ne darba speciāla noformēšana, piemēram, ar autortiesību zīmi, ne kādu citu formalitāšu ievērošana. Tikai autoram pašam pieder visas autora tiesības pilnā apmērā, bez tam personiskās tiesības viņa dzīves laikā vispār nav atsavināmas.

Autortiesības var iegūt arī autora mantinieks likumā noteiktajā kārtībā. Te jāatceras, ka autora mantinieks nevar iegūt visas autora personiskās tiesības.

Autortiesības var iegūt arī citi autortiesību pārņēmēji (izdevniecība, darba devējs utt.).

Autortiesību ierobežojums (limitation of copyright, copyright limitation, limitation on an exclusive right, restriction of copyright; ограничение авторского права) ir likumdošanā atspoguļots noteikums, kas ierobežo autora tiesības realizēt savas izņēmuma tiesības uz sava darba izmantojumu. Latvijas likumdošanā tas ir darba brīvs izmantojums - darba izmantošana personiskām vajadzībām, darba citēšana, darba izmantošana informatīviem un izglītības mērķiem, darba kopijas izgatavošana bibliotēkās un arhīvos, darba atkārtošana tiesvedības mērķiem, izmantošana publiskā izpildījumā oficiālu un reliģisku ceremoniju laikā u.c. darba brīva izmantojuma gadījumi. Katrā gadījumā minēti arī nosacījumi autortiesību ierobežojumam. Jāatceras, ka autora personiskās tiesības ierobežojums skar vismazāk, parasti tiek aizskartas autora mantiskās tiesības. Tomēr atsevišķos gadījumos autors ir tiesīgs saņemt autoratlīdzību arī par darbiem, kuru izmantojuma veidu skar ierobežojuma nosacījumi. Šāds autoratlīdzības veids, piemēram, ir nesēja atlīdzība par darbu fonogrammu reproducēšanu jeb atkārtošanu personīgām vajadzībām.

Autortiesību īpašnieks (owner of copyright, copyright owner, copyright proprietor; правообладатель) ir persona, kam pieder autora tiesības. Pirmais autortiesību īpašnieks ir fiziskā persona - autors, kas saskaņā ar likumu iegūst autortiesības, radot darbu. Autortiesību īpašnieks var būt arī darba autora mantinieks - fiziska vai juridiska persona. Autortiesību īpašnieks var būt arī cits autortiesību pārņēmējs - tāpat fiziska vai juridiska persona. Personiskās tiesības un mantiskās tiesības autortiesību īpašniekiem var piederēt dažādā apjomā; pilnā mērā autora tiesības var piederēt vienīgi autoram pašam.

Autortiesību pārņēmējs (successor in title of the author; правопреемник автора) ir gan autortiesību mantinieks, gan jebkura cita persona, kas ieguvusi autortiesības īpašumā, piemēram, nopērkot vai citādi iegūstot tās. Pārņēmējs parasti var pārņemt autora mantiskās tiesības, kā arī daļu no personiskajām tiesībām.

Autora dzīves laikā pārņēmējs nevar iegūt nevienu no autora personiskajām tiesībām.

Autortiesību pārkāpums (infringement of copyright, copyright infringement; нарушение авторского права) rodas tad, ja tajos gadījumos, kad likums to pieprasa, nav iegūta atļauja darba izmantošanai. Autortiesību pārkāpums ir pats šādas darba izmantošanas fakts (piemēram, darba izmantošana izziņošanai un/vai publiskajam izpildījumam radio vai televīzijas raidījumā, reproducēšana un izplatīšana audiokasetē vai kompaktdiskā, atvasināta darba radīšana bez oriģināldarba autora atļaujas darba izmantošanai, plaģiāts utt.). Tajās valstīs, kur likumdošana aizsargā autora personiskās tiesības, autortiesību pārkāpums ir arī darba izkropļojums, nepieminēta autorība utt.

Autortiesību zīme (copyright notice; знак охраны авторского права) ir oficiāls brīdinājums, ko uz/pie darba eksemplāra pieprasa atsevišķu valstu likumdošana, lai apliecinātu autora tiesības uz autorību. Tā sastāv no trim elementiem: 1) burta "c" aplītī; 2) autortiesību īpašnieka vārda; 3) darba pirmpublicējuma gada. Bernes konvencija nepieprasa šīs zīmes obligātu lietojumu, tāpat kā nepieprasa citu formalitāšu ievērošanu autortiesību iegūšanai.

Bernes konvencija par literāro un mākslas darbu aizsardzību ( Berne Convention for the Protection of Literary and Artistic Works; Бернская конвенция об охране литературных и художесвенных произведений) tika pieņemta 1886.gadā, stājusies spēkā 1887.gada 5.decembrī. Šai konvencijai pievienojušās arvien jaunas un jaunas valstis, tās teksts vairākkārtīgi labots un papildināts. Latvijas Republika Bernes konvencijai tika pievienojusies 1937. gadā, atkalpievienojoties 1995.gadā. Šī konvencija noteic, ka nav nepieciešama nekāda reģistrācija, autortiesību zīmes izmantojums vai kādas citas formalitātes kā priekšnosacījums, lai autors iegūtu autortiesības jeb lai autoram rastos autortiesības uz savu darbu. Tā arī noteic, ka jebkurā valstī internacionālo autoru tiesības jāaizsargā tajā pašā apjomā kā nacionālo autoru tiesības. Bernes konvencijas dalībvalstu autortiesību likumdošana balstīta uz šīs konvencijas pamatprincipiem.

Blakustiesības (neighboring rights; смежные права) parasti ir tiesības, kuras arvien vairāk valstīs aizsargā autoru darbu izpildītājus, fonogrammu producentus, ētera raidījumu organizācijas, kā arī organizācijas, kas raida pa vadiem, vai to tiesību pārņēmējus. Izpildītāji var realizēt savas tiesības, vienīgi ievērojot darbu autora vai autoru tiesības. Fonogrammu producenti un ētera raidījumu organizācijas, kā arī organizācijas, kas raida pa vadiem, īsteno savas tiesības to tiesību ietvaros, kas līgumā ar autoru un viņa darba izpildītāju tiem piešķirtas uz fonogrammu vai ēterā vai pa vadiem pārraidītu darbu.

Brīvs izmantojums (free use; свободное использование) ir iespēja saskaņā ar Autortiesību likumā noteikto autortiesību ierobežojumu atsevišķos gadījumos izmantot autora darbu bez atļaujas darba izmantošanai. Tomēr tiek saglabātas autora personiskās tiesības un reizēm arī autora mantiskās tiesības. Brīvs izmantojums attiecas uz darba citēšanu u.c. izmantojuma gadījumiem, uz kuriem attiecas autortiesību ierobeţojums.

Darba nosaukums (title of a work; название произведения) ir darba neatņemama sastāvdaļa; tā izlaidums ir autora darba izkropļojums. Darba nosaukums identificē darbu, tas jāmin visos darba izmantojuma gadījumos. Atsevišķos gadījumos darba nosaukums var tikt aizsargāts arī saskaņā ar likumdošanu par negodīgu konkurenci, ja tas tiek izmantots, piemēram, lai iesācēja autora darba eksemplārus izplatītu ar jau zināmu virsrakstu, tādējādi maldinot pircējus un gūstot popularitāti un/vai peļņu.

Darbs (work; произведение) autortiesību aspektā ir fiziskas personas radošas intelektuālās darbības produkts, kas iemiesojies materializētā formā. Daudzu valstu likumdošana runā par literāriem, mākslas un zinātniskiem darbiem, taču šie jēdzieni tiek lietoti ļoti plašā nozīmē, visbiežāk pievienojot skaidrojošu konkrēto aizsargāto darbu sarakstu. Darba aizsardzībai nav sakara ar tā māksliniecisko vērtību: tas tiek aizsargāts neatkarīgi no tās. Tāpat tiek aizsargāti darbi, kas šķiet grūti pielīdzināmi literāriem, mākslas vai zinātniskiem darbiem, - piemēram, datorprogrammas vai tehniskie rasējumi. Radošas intelektuālās darbības produkti, kas nav ieguvuši materializētu formu, nav darbi. Piemēram, idejas, koncepcijas vai metodes netiek aizsargātas, ja tās nav izpaustas darbā, materializētā formā.

Datorprogramma (computer program, software; программа ЭВМ, компьютерная программа ) ir vārdos, kodos, shēmās vai kādā citā formā izteikts, informācijas nesējā ierakstīts instrukciju kopums, ko dators spēj nolasīt un kas datoru aktivizē kādai noteiktai darbībai vai kāda noteikta uzdevuma veikšanai vai rezultāta sasniegšanai. Tā tiek pielīdzināta literāram darbam un ir aizsargāts darbs: no tās autora jāprasa atļauja darba izmantošanai un viņam jāsamaksā autoratlīdzība. Taču, ja datorprogramma tiek tikai piemērota izmantotāja tehniskajiem līdzekļiem - respektīvi, notiek datorprogrammas adaptācija konkrētajam izmantotāja datoram, tad tam nav vajadzīga ne atļauja, ne papildus samaksa.

Datu bāze (database; база данных) ir sistemātiski un metodiski sakārtotu atsevišķu literāru, muzikālu (arī folkloras), audiovizuālu u.c. darbu, kā arī datu vai citas informācijas (skaņu, attēlu, skaitļu, faktu utt.) krājums, kas kopumā vai izvilkumos pieejams individuālai lietošanai elektroniskā vai citā formā. Datu bāzes ir aizsargāti darbi, tās sastādītājs ir fiziska vai juridiska persona, kura kontrolē būtisku ieguldījumu datu bāzes radīšanā un ir atbildīga par to.

Dizaina darbs (design; произведение дизайна) ir ar mākslinieciskās projektēšanas (mākslinieciskās konstruēšanas) metodi radīts darbs - praktiski izmantojama priekšmeta ārējais veidols ar estētisku vērtību. Šajā nozīmē tas tuvs lietišķās mākslas darbam. Taču dizaina darbs var būt arī mākslinieciski projektēta telpa. Katrā gadījunā tas ir aizsargāts darbs: no tā autora jāprasa atļauja darba izmantošanai un viņam jāsamaksā autoratlīdzība. Atsevišķi dizaina darbi var tikt aizsargāti kā dizaina paraugi saskaņā ar likumu "Par dizaina paraugu aizsardzību".

Dramatisks darbs (dramatic work; драматическое произведение) ir monologa vai biežāk dialogu formā rakstīts literārs darbs, savstarpēji saistītu darbību un diskursu kompilācija, kas personas atklāj darbībā skatuviskā vai tamlīdzīgā iestudējumā. Dramatiski darbi var būt rakstīti visdažādākajos žanros no komēdijas līdz traģēdijai. Tie var būt publicēti darbi, taču parastais to izmantojuma veids ir publisks izpildījums. Dramatiskie darbi ir aizsargāti darbi: izmantotājam jāprasa autora atļauja darba izmantošanai publiskā izpildījumā skatuves izrādē vai raidorganizācijas iestudējumā. Tāpat pārējie autori, kas piedalās šāda iestudējuma vai izrādes radīšanā - teksta tulkotājs, komponists un dziesmu tekstu autors, kā arī horeogrāfs saņem autoratlīdzību par savu darbu izmantošanu - tradicionāli kā noteiktu procentu no katras izrādes bruto ieņēmumiem.

Dramatizējums (dramatization, stage version; драматизатия ) ir jau esoša oriģināldarba adaptācija skatuves izrādes vai raidorganizācijas iestudējuma vajadzībām, radot dramatisku darbu no cita veida darba. Dramatizējums ir atvasināts darbs.

Džingls (jingle, commercial jingle; музыка, специально написанная к рекламе) ir reklāmas (komerciālas, politiskas) materiāls vai publisks sludinājums, kurš nav garāks par minūti un kurš ir muzikāls darbs (ar vai bez teksta) vai vairāki muzikāli darbi. Lai džinglā izmantotu jau esošu muzikālu vai jebkuru citu, piemēram, literāru darbu, ir nepieciešama atļauja darba izmantošanai un jāmaksā autoratlīdzība. Džingls var būt arī atpazīšanas signāls vai raidījuma galviņa - sākumsignāls, kas nav tieši saistīts ar reklāmu.

Dzīvā mūzika (live music; живое исполнение) ir muzikāls darbs vai darbi, kas noteiktajā laikaposmā noteiktajā telpā skan mūziķu instrumentālistu, dziedātāju vai citu izpildītāju izpildījumā, viņiem pašiem klātesot un izpildot šo muzikālo darbu vai darbus.

Ekranizācija (cinematographic adaptation; переработка для кино) ir audiovizuāla darba radīšana, pārstrādājot esođu cita ţanra darbu - t.i., kāda darba adaptācija audiovizuāla darba prasībām.

Enciklopēdija (encyclopaedia; энциклопедия) ir vispārēja rakstura vai specifiskas zināšanu jomas informācijas krājums, kas sastādīts no īsiem rakstiem, kurus parasti rakstījuši vairāki autori un kuri radoši sakārtoti tematiski un alfabētiskā kārtībā. Katra raksta jeb autortiesību aspektā - literārā darba autors saglabā autortiesības uz savu darbu. Neaizskarot šo autoru tiesības, enciklopēdija kopumā tāpat kā jebkurš cits salikts darbs ir aizsargāts darbs.

Fiksācija (fixation; первая фиксация произведения в материaльной форме ) ir jebkura darba saglabāšana materializētā formā jeb darba saglabāšana tādā formā, kas padara iespējamu tā ilgstošu fizikālu izpausmi, piemēram, skaņu vai video ieraksts (arī pirmā skaņu iemiesošana materiālā formā (vienalga, kādā veidā), ar kuras palīdzību skaņas var jebkurā laikā padarīt dzirdamas), fotografēšana, nodrukāšana un saglabāšana citās formās, kuras pēcāk ļauj identificēt un reproducēt autora darbu.

Fonogramma (phonogram; фонограмма) ir muzikālu vai jebkuru citu skaņu ekskluzīvi aurālas fiksācijas (tādas, ko var uztvert ar dzirdi) rezultāts magnētiskajās lentēs, disketēs vai optiskajās ierīcēs (vienalga, kādā veidā - digitālā vai analogā). Skaņuplates, audiokasetes, CD u.c. ir fonogrammu reproducēšanas rezultāts - fonogrammu dublikāti.

Fona mūzika (background music, ambiance music; фоновая музыка) ir muzikāls darbs vai darbi, kas tiek izmantoti citas darbības neuzbāzīgam pavadījumam. Par fona mūziku runā kinofilmās, radio un televīzijas programmās, par fona mūziku runā publiskajā izpildījumā, piemēram, restorānā, kur ļaudis nāk pirmām kārtām baudīt maltīti un kur mūzikas klātbūtne vai neesamība ir tikai pakārtots jautājums. Lai esošu muzikālu darbu izmantotu kā fona mūziku, vajadzīga atļauja darba izmantojumam. Fona mūzika var tikt rakstīta arī īpaši, tā var būt pasūtījumdarbs.

Fotogrāfisks darbs (photographic work; фотографическое произведение) ir kādu priekšmetu, cilvēku, notikumu norises attēls, kas iegūts ar gaismas vai citu izstarojumu vai jebkuras vides saglabājumu un nostiprinājumu ar ķīmiskiem, elektroniskiem vai citiem līdzekļiem.

Kadra attēls, kas ņemts no audiovizuāla darba, uzskatāms nevis par fotogrāfisku darbu, bet gan par attiecīgā audiovizuālā darba daļu.

Horeogrāfisks darbs (choreographic work; хореографическое произведение) ir kustību kompozīcija dejai uz skatuves vai jebkura cita ar vienotu domu apvienota žestu sistēma, kas parasti radīta izpildīšanai mūzikas pavadījumā. Horeogrāfisks darbs ir aizsargāts darbs: no tā autora jāprasa atļauja darba izmantošanai un jāmaksā autoratlīdzība.

Hrestomātija (chrestomathy; хрестоматия) ir dažādu darbu atsevišķu daļu krājums, kas parasti tiek radīts izglītības mērķiem. Hrestomātijas sastādītājs ir tās autors, un viņam pieder autortiesības uz sastādījumu kopumā. Autori, kuru darbi savukārt izmantoti hrestomātijas sastādīšanai, saglabā visas savas tiesības, ieskaitot mantiskās tiesības: viņiem jāprasa atļauja darba izmantošanai un jāmaksā autoratlīdzība.

Informatīvs ziņojums ( information, news of the day; информативное сообщение, новости дня) ir aktuāla vienkārša informācija par jaunākajiem dienas notikumiem presē, raidījumos ēterā utt. Tas nav aizsargāts darbs.

Izkropļojums (distortion of a work; искажение произведения) ir darba izpausmes formas vai tā īstenās nozīmes sagrozīšana, tas ir autora personisko tiesību pārkāpums.

Izmantošana personiskām vajadzībām (personal use, private use; личное использование) ir kāda darba atsevišķa reproducēšana,tulkojums, aranžējums utt. ko veic kāda persona savai individuālai lietošanai ar noteikumu, ka tāda lietošana neradīs zaudējumus normālai darba izmantošanai un nepamatoti neierobežos autora likumīgās intereses. Šāda izmantošana saistīta ar personisku izglītošanos, zinātniskiem pētījumiem, privātu izklaidēšanos. Uz izmantošanu personiskām vajadzībām attiecināms darbu brīvs izmantojums.

Izmantotājs (user; использователь) ir fiziska vai juridiska persona, kas likumā noteiktajā kārtībā lieto autora darbu jebkādā veidā. Izmantotājs atbildīgs par to, lai viņam būtu atļauja darba izmantošanai, pārveidošanai vai tulkošanai, viņam jāsamaksā autoratlīdzība par izmantotajiem darbiem.

Izņēmuma licence (exclusive licence; исключительная лицензия) ir atļauja darba izmantošanai, kas dod tiesības veikt tajā atļautās darbības tikai licences saņēmējam (izmantotājam) un ir spēkā tikai tad, ja tā noformēta rakstveidā un to parakstījušas abas puses.

Izņēmuma tiesības (exclusive right; исключительное право) ir autora mantiskās tiesības, izņemot Autortiesību likumā paredzētos gadījumus, kad iespējams autora darbu brīvs izmantojums, visos pārējos gadījumos lemt, kas, kad, kur un uz kādiem noteikumiem viņa darbu publicēs, izziņos, atveidos jeb reproducēs, izmantos publiskai skatei vai publiskam izpildījumam, tulkos, pārveidos, aranžēs vai citādi pārstrādās, importēs darba kopijas vai varēs darba oriģinālu vai kopijas publiski iznomāt vai patapināt, kā arī saņemt atlīdzību par atļauju izmantot darbu un par darba izmantošanu. Izņēmuma tiesības autors var īstenot pats vai atļaut īstenot kādam citam - parasti autortiesību organizācijai.

Izpildītājs (performer; исполнитель) ir aktieris, dziedātājs, mūziķis, dejotājs vai cita persona, kas publiski atveido lomu, dzied, lasa, spēlē, sniedz estrādes, cirka vai leļļu priekšnesumus, ir diriģents vai izrādes režisors vai kādā citā veidā izpilda literārus vai muzikālus (ieskaitot folkloru), vai citus darbus.

Izplatīšana (diffusion of signs, sounds and images, dissemination, distribution of a work; распространение знаков, звуков, изображений) ir darba padarīšana par pieejamu publikai. Tas iespējams gan ar ētera un kabeļtelevīzijas raidījumu, gan ar radioraidījumu starpniecību. Tas iespējams, darbu publiski izpildot vai vairojot darba eksemplāru skaitu publikas vajadzībām un tos parasti (bet ne tikai) piedāvājot tirdzniecībā.

Izziņošana (disclosure; обнародование произведения) ir darbība (arī publicēšana), ar kuras palīdzību darbs kļūst pieejams publikai pirmo reizi - pirmatskaņojums, pirmizrāde, pirmdemonstrējums, pirmpublicējums. Darba izziņošana tomēr nav sinonīms jēdzienam publicēšana. Autora dzīves laikā tiesības uz darba izziņošanu ir neatsavināmas: tikai pats autors var slēgt līgumu par sava darba izziņošanu.

Izziņots darbs (disclosed work; обнородаванное произведение) ir darbs, kas kļuvis pieejams publikai ar jebkādiem līdzekļiem, izņemot publicēšanu. Tāpēc izziņots darbs ne vienmēr ir publicēts darbs.

Kabeļtelevīzija (cable television; кабельное телевидение) ir izveidojusies uz kolektīvo antenu bāzes. Tā ir pavadoņu televīzijas programmu uztveršana un to sekojoša sadale pa vadiem (ar kombinētiem kabeļiem) abonentiem. Kabeļtelevīzija ne vien nodrošina abonentus ar programmām, kas tajā pašā laikā pieejamas pavadoņu televīzijas skatītājiem, bet arī ar programmām, kas, piemēram, laika zonu dēļ tiek raidītas vēlāk nekā ar pavadoņu televīzijas starpniecību; tā var nodrošināt abonentus arī ar savām, pašveidotām programmām. Televīzijas programmu izplatīšanu pa vadiem veic kabeļoperators. Kabeļoperatoram nepieciešama autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas atļauja izmantot darbus pārraidāmajās programmās. Atšķirībā no ētera televīzijas šajā atļaujā, kas ir vispārēja licence, noteikto autoratlīdzību par darbu izmantojumu iekasē tās valsts autortiesību organizācija, kurā strādā kabeļoperators, bet sadala tās valsts autortiesību organizācija, no kuras programma tiek raidīta pavadoņu televīzijā.

Katalogs (catalogue; каталог) ir priekšmetu uzskaitījums, kas veidots ar noteiktu mērķi; piemēram, pārdošanai piedāvātu priekšmetu uzskaitījums, izstādes mākslas darbu uzskaitījums, izziņu krājums - tajā skaitā tālruņu katalogs. Katalogs parasti satur katra priekšmeta īsu raksturojumu. Ja kataloga objektu atlase, sakārtojums un teksts ir oriģināli jeb radoši, lielākajā daļā valstu tā sastādītājs kā autors tiek aizsargāts. Arī Latvijas likumdošana katalogus, ieskaitot datu bāzes (lai gan ne visas datu bāzes ir katalogi), atzīst par aizsargātiem darbiem.

Kolektīvā antena (community antenna system; система коллективных антенн) ir ierīču komplekss vienas vai vairāku radio un televīzijas programmu uztveršanai un šo programmu pārraidei pa vadiem ( kombinētiem kabeļiem) abonentiem, kuri nevar citā veidā uztvert minētās programmas vai spēj tās uztvert nepietiekamā kvalitātē ar individuālām antenām.

Kontrafakta eksemplārs (infringing copies of a work; контрафактные эксемпляры произведения) ir viltojums - aizsargāta darba eksemplārs, kura izgatavošana jebkurā formā un ar jebkuru paņēmienu veikta, pārkāpjot autortiesības. Fiksējot audiovizuālus, muzikālus u.c. darbus, var tikt pārkāptas ne vien autortiesības, bet arī blakustiesības. Parasti kontrafakta eksemplāri tiek konfiscēti un iznīcināti.

Krājums (collection, compilation; сборник) ir salikts darbs - dažādu darbu, kā arī datu vai citas informācijas (skaņu, attēlu, skaitļu, faktu utt.) apkopojums vienā darbā, kas var būt radīts dažādiem mērķiem. Krājums var būt, piemēram, antoloģija, atlants, enciklopēdija, hrestomātija, datu bāze. Krājums ir darbs, ko tā autors - sastādītājs - rada, neaizskarot oriģināldarbu autoru tiesības.

Lekcija (lecture; лекция) ir literārs darbs, parasti studentu vai citu ieinteresētu personu grupas apmācības mērķiem domāta garāka publiska runa.

Librets (libretto; либретто) ir literārs darbs, kas rakstīts muzikāli dramatiska darba radīšanai.

Licence (licence, license; лицензия) autortiesību aspektā ir atļauja darba izmantošanai tajā veidā un saskaņā ar tiem noteikumiem, kas licencē norādīti. Autortiesības saglabā autors, licences saņēmējs (izmantotājs) iegūst vienīgi atļauju izmantot darbu. Var būt vienkārša licence, izņēmuma licence, vispārēja licence.

Lielās tiesības ("grands droits"; "большие права") ir tiesības uz dramatisku un muzikāli dramatisku darbu skatuvisku izpildījumu. Šī termina pretstats ir termins mazās tiesības, kas ir tiesības uz muzikālu darbu nedramatisku (nescēnisku) publisku izpildījumu.

Lietišķās mākslas darbs (work of applied art; произведение прикладного искусства) ir mākslas darbs, kas iemiesots dekoratīva vai praktiska lietojuma priekšmetā vai priekšmetos, neatkarīgi no tā, vai tie tiek izgatavoti ar roku darbu vai rūpnieciski. Lietišķās mākslas darbs ir aizsargāts darbs: no tā autora jāprasa atļauja darba izmantošanai un jāmaksā autoratlīdzība.

Literārs darbs (literary work; литературное произведение) parasti ir formas un satura ziņā augstvērtīgs rakstveidā materializēts darbs ar māksliniecisku vērtību un spēcīgu emocionālu iedarbību. Taču autortiesību aspektā literārs darbs ir ne vien rakstveidā, bet arī runas formā izziņots darbs, bez tam šajā aspektā tas netiek mērots ar mākslinieciskas kvalitātes vai pielietojuma vērtības mērauklu; literāri darbi no autortiesību viedokļa ir jebkuri oriģināldarbu teksti - vai tā būtu daiļliteratūra vai tehniski, zinātniski, praktisku pamācību teksti. Autortiesību aspektā arī datorprogramma ir literārs darbs. Literārs darbs ir aizsargāts darbs: no tā autora jāprasa atļauja darba izmantošanai un jāmaksā autoratlīdzība.

Līdzautors (co-author; соавтор) ir kāda autora partneris darba radīšanā. Līdzautori rada darbu kopīgi, viņiem pašiem savstarpēji jāvienojas par katra individuālo ieguldījumu darba radīšanā un - šajā gadījumā - līdzautorībā, jo no tā atkarīgi viņu kā autoru personisko un mantisko tiesību realizēšanas nosacījumi.

Līdzautorība (joint authorship; соавторство) ir divu vai vairāku autoru vienlaicīga autorība kopīgi radītā darbā. Parasti uz līdzautorību tiek attiecinātas īpašas likumdošanas normas: piemēram, līdzautori tikai visi kopā var dot atļauju darba izmantošanai; autortiesību aizsardzības termiņš uz līdzautoru radītiem darbiem tiek rēķināts specifiski: autortiesības uz darbu, ko radījuši līdzautori, ir spēkā visu autoru dzīves laiku un 70 gadus pēc pēdējā, pārējos līdzautorus pārdzīvojušā līdzautora nāves.

Līgums, arī licences līgums (licensing agreement; лицензионное соглашение) autortiesību aspektā ir savstarpēja vienošanās, kas satur licenci jeb atļauju darba izmantošanai. Tā kā autoru tiesības ir visai daudzveidīgas un tā kā aizsargāti darbi un to izmantojuma veidi ir atšķirīgi, pastāv atšķirīgi līgumu tipi, piemēram, izdevniecības līgums, līgums par darba izmantošanu publiskam izpildījumam, līgums par darba izziņošanu un turpmāku raidīšanu radio vai televīzijā, līgums par darba tulkošanu, tulkošanas līgums, līgums par darba pārveidošanu audiovizuāla darba radīšanai, līgums starp darba līdzautoriem utt. Šādi t.s. licences līgumi jāšķir no citiem līgumiem autortiesību sakarā, piemēram, no līgumiem par autortiesību nodošanu vai pasūtījumdarba līgumiem.

Līgumā, kas satur atļauju darbu izmantošanai, jeb licences līgumā jāievēro likumdošanā paredzētie noteikumi šāda veida līgumiem, piemēram, skaidri jānodala, kāda veida licence uz darbu izmantošanu tiek piešķirta, jāizdala nosacījums par autoratlīdzības samaksu, nosacījums par iespēju līgumu lauzt, ja piešķirtās tiesības netiek izmantotas. Dažu valstu likumdošanā pastāv ar likumu noteikti tipveida licences līgumi.

Mantiskās tiesības (economic rights; имущественные права) atšķirībā no personiskajām tiesībām ir autora tiesību ekonomiskais jeb finansiālais aspekts: izņēmuma tiesības izmantot savu darbu jebkurā veidā, kā arī saņemt atlīdzību par atļauju izmantot darbu un par darba izmantošanu. Bez tam tiek ņemts vērā, ka likumdošanas nosacījumi attiecībā uz darbu brīvu izmantojumu bez licences, bet ar atlīdzības samaksu, arī attiecināmi uz autora mantiskajām tiesībām - vienīgi tad autoratlīdzību iekasē, sadala un autoram izmaksā autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija.

Mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija (collecting society, collective administration society, authors society; авторское общество) ir pašu autoru dibināta bezpeļņas organizācija, kura veic autoru mantisko tiesību kolektīvu administrēšanu un autortiesību aizsardzību, ja norādītās tiesības nevar nodrošināt individuālā kārtā vai šāda aizsardzība ir apgrūtināta. Organizācija pilnvaras autoru pārstāvniecībai no savas valsts autoriem iegūst uz rakstveida vienošanās (līguma) pamata, bet ārvalstu autorus savā teritorijā pārstāv saskaņā ar līgumiem, kas slēgti ar analogām organizācijām citās valstīs. Savā darbībā autortiesību organizācija pārstāv autoru tiesības un likumīgās intereses un pilda šādas funkcijas: izsniedz autoru darbu izmantotājiem licences par to tiesību izmantošanu, ar kuru pārvaldījumu organizācija nodarbojas un slēdz līgumus ar autoru darbu izmantotājiem; vienojas par autoratlīdzības lielumu; veic licencēs un līgumos paredzētās autoratlīdzības iekasēšanu, sadalīšanu un izmaksu autoriem; veic citas darbības saskaņā ar autoru pilnvarojumu.

Autori, kuriem ir līgums ar mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, iesniedz tai visu savu darbu sarakstu. Organizācija veido datu bāzi - visu savu autoru visu darbu sarakstu, kas attiecas uz vienu darbu jomu, piemēram, uz audiovizuālajiem darbiem un kas ir organizācijas repertuārs - šajā gadījumā audiovizuālo darbu repertuārs. Organizācijas tiek iedalītas pēc darbu izmantojuma veidiem un pēc repertuāriem: ir mazo tiesību muzikālo darbu jeb publiskā izpildījuma organizācijas, mehāniskā ieraksta tiesību organizācijas, literāro darbu tiesību organizācijas, lielo tiesību organizācijas u.c. monorepertuāra organizācijas. Taču daudzās valstīs vienīgā autortiesību organizācija pārstāv visus repertuārus - tā Beļģijā, Itālijā, Krievijā, Latvijā, Lietuvā, Spānijā u.c. valstīs ir šādas multirepertuāru autortiesību organizācijas.

Mazās tiesības ("petits droits", small rights; "малые права") ir muzikālu darbu (ar vai bez teksta) publiska izpildījuma tiesības. To pretstats ir lielās tiesības, kas attiecas uz dramatisku un muzikāli dramatisku darbu izrādēm. Mazās tiesības katrā valstī parasti administrē autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas izdod vispārējas licences muzikālu darbu izmantošanai, iekasē autoratlīdzību par darbu izmantošanu, sadala šo atlīdzību un izmaksā to autoriem. Tā kā šī autortiesību organizācija pārstāv ne vien lielāko tiesu pašmāju, bet arī faktiski visu pasaules repertuāru, izmantotājam vienkāršā veidā ir iespējams iegūt atļauju milzīga muzikālu darbu skaita izmantošanai.

Mākslas darbs (artistic work; художественное произведение) ir tēlotājas mākslas, grafikas, skulptūras darbs, zīmējums, arī lietišķās mākslas darbs; bez tam daudzu valstu likumdošana, balstoties uz Bernes konvenciju, pie mākslas darbiem pieskaita fotogrāfiskus un arhitektūras darbus, kā arī muzikālus darbus. Autortiesību aspektā savukārt pēdējos gados attiecībā uz tēlotājas mākslas, grafikas, skulptūras darbiem, zīmējumiem, kā arī fotogrāfiskiem darbiem runā par vizuālo darbu kategoriju. Mākslas darbs ir aizsargāts darbs: no tā autora jāprasa atļauja darba izmantošanai un jāmaksā autoratlīdzība.

Mehāniskā ieraksta tiesības (mechanical rights; права на механическое воспроизведение) ir autora tiesības savus literāros, dramatiskos, muzikāli dramatiskos, muzikālos darbus fiksēt fonogrammā vai audiovizuālā ierakstā, veicot to jebkādā mehāniskā veidā šī jēdzienā visplašākajā nozīmē (ieskaitot elektroakustiskus un elektroniskus veidus). Autortiesību ievērošanu šo tiesību realizēšanā parasti kontrolē autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas -.t.s. mehānisko tiesību organizācijas.

Mehāniskā mūzika (mechanical music; музыка в механической записи) ir muzikāls darbs vai darbi, kas tiek izpildīti, izmantojot mehāniskas vai elektroniskas ierīces, ieskaitot raidīšanu ēterā vai pa vadiem.

Mīmisks darbs (dumb show; пантомима) ir darbs, kas veidots jūtu vai dramatiskas darbības izteikšanai, izmantojot žestus, pozas un mīmiku. Mīmisks darbs ir aizsargāts darbs: no tā autora jāprasa atļauja darba izmantošanai un jāmaksā autoratlīdzība.

Muzikāli dramatisks darbs (dramatico - musical work; музыкально-драматическое произведение) ir dramatisks darbs, kura būtiska un neatņemama sastāvdaļa ir mūzika. Muzikāli dramatisks darbs ir opera, operete, balets, mūzikls. Mūzika parasti šajos darbos saplūst ar libretu, veidojot vienotu veselumu. Tas, ka dramatiska darba izrādē tiek izmantota izrādei īpaši rakstīta mūzika, nepadara šo darbu par muzikāli dramatisku. Muzikāli dramatiski darbi ir aizsargāti darbi: jāprasa autoru (komponista un libretista) atļauja darba izmantošanai skatuves izrādē vai raidorganizācijas iestudējumā un autoratlīdzība, tāpat kā dramatisku darbu izrādēs un iestudējumos, jāmaksā arī pārējiem izrādes vai iestudējuma autoriem - teksta tulkotājam un horeogrāfam. Autoratlīdzība par šo darbu izmantojumu tradicionāli tiek maksāta kā noteikts procents no katras izrādes bruto ieņēmumiem.

Muzikāls darbs (musical work; музыкальное произведение) ir visdažādāko skaņu kombinācijas (kompozīcijas) ar vai bez teksta (dzejas teksta), kas radīts izpildīšanai ar mūzikas instrumentiem un/vai ar balsi. Ja darbs ir domāts arī skatuviskam izpildījumam un ja tā pamatā ir librets, tad tas ir muzikāli dramatisks darbs. Muzikāli darbi ir arī audiovizuālu darbu sastāvdaļa, tie var tikt izmantoti milzumdaudzos veidos. Visbiežākie muzikālu darbu izmantojumu veidi, ko aizsargā autortiesību likumdošana, ir publicēšana (notis, fonogramma) un jebkāda izziņošana, reproducēšana, publisks izpildījums, izmantojums audiovizuāla darba sinhronizācijā, aranžējumā un fona mūzikā. Muzikāls darbs ir aizsargāts darbs: no tā autora jāprasa atļauja darba izmantošanai un jāmaksā autoratlīdzība. Autoratlīdzību saņem arī dzejas teksta.

Neaizsargāts darbs ( public domain; общественное достояние) autortiesību aspektā ir darbs, kura lietošanai nav vajadzīga licence jeb atļauja darba izmantošanai un par kura izmantošanu vairs nav jāmaksā autoratlīdzība. Tas var būt tāpēc, ka beidzies tā autora vai autoru autortiesību aizsardzības termiņš. Neaizsargāta ir folklora. Beigušies Emīla Dārziņa vai Raiņa autortiesību aizsardzības termiņi, līdz ar to neaizsargāti ir viņu darbi. Taču jāatceras, ka darbs kļūst neaizsargāts tikai no autora mantisko tiesību viedokļa. Autoru personiskās tiesības parasti tiek saglabātas uz neierobežotu laiku.

Tomēr ir valstis, piemēram, Francija, kuras likumdošanā noteikts, ka par neaizsargāto darbu lietojumu arī jāmaksā - parasti gan mazāk nekā par aizsargātajiem darbiem. Autoratlīdzību par to izmantojumu iekasē autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un sadala visiem aizsargātajiem autoriem proporcionāli viņu darbu aktuālajam izmantojumam. Tie ir tā saucamie apmaksājamie neaizsargātie darbi (domaine public payant).

Neaizsargāti darbi ir arī atsevišķi literārie un mākslas darbi, kas Autortiesību likumā ierindoti neaizsargājamo darbu kategorijā.

Nesēja atlīdzība (blank tape levy, налог на чистые кассеты) saskaņā ar Latvijas Republikas Autortiesību likumu atlīdzība par darba mehāniskā ieraksta tiesībām jeb reproducēšanu personiskām vajadzībām, ko no objekta vairumtirdzniecības cenas maksā izgatavotāji vai šādai atkārtošanai izmantojamo iekārtu (magnetofonu vai videomagnetofonu) un materiālo nesēju (video un audiokasešu, lāzerdisku un kompaktdisku) importētāji. Šo atlīdzību jeb starptautiskajā terminoloģijā - tukšās lentes nodevu autoriem iekasē, sadala un izmaksā autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas.

Oficiāli teksti (official texts of legislative, administrative or legal nature; официальные тексты законодательного, административного или юридического характера) ir likumdošanas un administratīva rakstura dokumenti un tiesu nolēmumi, piemēram, likumi, tiesu spriedumi u.c. varas orgānu lēmumi; normas nosakoši teksti, piemēram, dažādu dienestu normas un standarti, kā arī šādu tekstu oficiāli tulkojumi. Oficiāli teksti parasti nav aizsargāti darbi.

Oriģināldarbs (original work; оригинальное произведение) ir pretstats atvasinātam darbam. Autortiesību aspektā tas nozīmē, ka darbs nav kāda cita, jau esoša darba adaptācija, tā oriģinalitāte ir primāra atšķirībā no darbiem, kuri radīti uz citu darbu bāzes. Šis termins, kas attiecas uz intelektuālās jaunrades produkta oriģinalitāti vispār, nav jājauc ar šo pašu terminu, kad tas apzīmē darba oriģināleksemplāru.

Oriģinalitāte (originality; оригинальность) attiecībā uz darbu nozīmē, ka šis darbs ir pilnībā paša autora radīts, ne kopēts pa daļām vai pilnībā no kāda cita, jau esoša darba. Autortiesību aspektā prasība pēc oriģinalitātes tiek izvirzīta kā attiecībā uz darba saturu, tā uz formu, bet ne attiecībā uz idejām, informāciju vai daiļrades metodi. Radot atvasinātu darbu, autora oriģinalitāte izpaužas jau esoša darba pārveidošanas individuālajā metodē. Prasība pēc darba oriģinalitātes atspoguļota daudzu valstu autortiesību likumos, formulējot kā aizsargātus darbus tikai oriģinālus (radošus, savdabīgus) darbus. Šo apzīmētāja "oriģināls" nozīmi nevajag jaukt ar to nozīmi, kas tiek lietota, oriģināldarbus kā jau esošus darbus pretstatot atvasinātiem darbiem.

Pasūtījumdarbs (commisioned work; произведение, созданное по заказу) ir darbs, kas radīts saskaņā ar vienošanos (līgumu) starp autoru un kādu fizisku vai juridisku personu, kura autoram pasūtījusi noteiktu darbu par noteiktu samaksu. Autortiesību aspektā pirmais šā darba personisko un mantisko tiesību īpašnieks ir autors, ja līgumā nav paredzēts citādi, bet šāda darba mantiskās tiesības atbilstoši līgumam var tikt nodotas pasūtītājam tādā apmērā, kāds viņam nepieciešams darba izveides laikā.

Pavadoņu televīzija (satellite, satellite TV broadcasting; вещание с помощью спутников) autortiesību aspektā ir sistēma, kas sastāv no raidošās zemes stacijas, kvazistacionāras orbītas pavadoņa ārpuszemes izplatījuma telpā, kas no raidošās stacijas saņem un tālāk pārraida skaņu un attēlu elektromagnētiskus signālus, kurus savukārt uztver zemes stacijas tajā raidīšanas valstī un citās valstīs. Signāli, kas nāk no kosmosa, jau ir modificēti plašas publikas uztveršanas iespējām. Nepieciešamo licenci jeb atļauju darbu izmantošanai pavadoņu televīzijā raidīšanas valstī jeb valstī, no kuras signāls tiek raidīts uz pavadoni, izdod šīs valsts autortiesību organizācija. Ja signāls tā saņemšanas valstī (kas var būt arī tā pati raidīšanas valsts) tiek pārtraukts un izmantots raidīšanai pa vadiem, ko veic kabeļoperators, nepieciešama jauna licence jeb atļauja darbu izmantošanai , ko kabeļoperatoram izsniedz viņa valsts autortiesību organizācija.

Pārveidošana (alteration; переделка произведения) parasti ir esoša oriģināldarba pārstrādāšana gan saturiski, gan formāli. Tomēr darba pārveidošana var būt arī darba pielāgošana izpildītāju vajadzībām, piemēram, lugas pielāgošana aktieru ansamblim. Pārveidošanai nepieciešama oriģināldarba autora licence jeb atļauja darba pārveidošanai. Atļauja darba izmantošanai neietver sevī atļauju kādai darba pārveidošanai.

Personiskās tiesības (moral rights; личные неимущественные права) jeb nemantiskās, jeb morālās autora tiesības ir autora dzīves laikā neatsavināmās tiesības 1) uz autorību - tikt atzītam par autoru; 2) uz darba izziņošanu un publicēšanu - izlemt, vai un kad darbs tiks izziņots un publicēts; 3) uz darba atsaukšanu - pieprasīt darba izmantošanas pārtraukšanu, atbilstoši likumdošanai sedzot zaudējumus, kas pārtraukšanas rezultātā radušies izmantotājam; 4) uz vārdu - pieprasīt autortiesības uz darbu un pieprasīt, lai viņa vārds, ievērojot praktiskus apsvērumus, būtu pienācīgi norādīts visās darba kopijās un jebkurā viņa darba publiskā izpildījumā, vai pieprasīt pseidonīma lietošanu vai anonimitāti; 5) uz darba neaizskaramību - izmantot tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt kaut kādus grozījumus vai papildinājumus gan pašā darbā, gan tā nosaukumā; 6) uz pretdarbību (arī uz līguma laušanu bez zaudējumu atlīdzināšanas) jebkuram sava darba izkropļojumam, sagrozīšanai vai citādai pārveidošanai, kā arī tādai darba autora tiesību aizskaršanai, kas var kaitēt autora godam un reputācijai. Neviena no šīm tiesībām autora dzīves laikā nevar pāriet kādam citam.

Pirātisms (piracy; пиратство) ir prettiesiskas darbības ar autoru darbiem, autortiesību aspektā tā ir darbu fiksācija, publicēšana, reproducēšana un izplatīšana jebkādā veidā bez atļaujas darbu izziņošanai, publicēšanai vai izmantošanai un nemaksājot autoratlīdzību. Katrs pirātiski izgatavots eksemplārs ir kontrafakta eksemplārs. Attiecībā, piemēram, uz muzikāliem darbiem pirātiski ir:

1) nelegāli koncertieraksti;

2) skaņu ieraksta nelegālas imitācijas (ko grūti atšķirt no oriģinālieraksta);

3) pirātiskas fonogrammu kopijas

a) nelegālas kopijas no licencētām fonogrammām (ko grūti atšķirt no oriģinālieraksta),

b) oriģināli nelicencēti produkti.

Plaģiāts (plagiarism; плагиат) ir cita autora oriģināldarba vai tā daļu uzdošana par savējo. Plaģiāts tāpat ir darbs, kurā veiktas nenozīmīgas satura vai formas izmaiņas (piemēram, romāna personām doti citi vārdi) vai kurš ievietots citā kontekstā. Plaģiātu nevajag sajaukt ar ideju, arhetipu vai darba veidošanas metožu brīvu izmantojumu oriģināldarba radīšanai. Ja plaģiēts aizsargāts darbs, tad var runāt par autortiesību pārkāpumu.

Atvasināts darbs, kurā norādīts oriģināldarba nosaukums un autors un kurš atbilst atvasināta darba kritērijiem par darba žanra un kompozīcijas maiņu, nav plaģiāts.

Producents (producer; продюсер) ir fiziskā vai juridiskā persona, kas organizē un finansē audiovizuālu darbu radīšanu (filmas producents) vai fiziskā vai juridiskā persona, kas veic autora darba izpildījuma skaņu vai skaņu atveidojuma pirmo fiksāciju un ir atbildīga par tās pabeigšanu (fonogrammas producents). Tieši producents ir atbildīgs par autortiesību ievērošanu šajos darbos, viņš ir tas, kurš no autora vai to pārstāvošās autortiesību organizācijas prasa un saņem atļauju darbu izmantošanai, kā arī samaksā autoratlīdzību.

Programma (program, cue sheet, log; программа) autortiesību aspektā ir izmantotāja atskaite par darbu izmantojumu, kuru tas iesniedz autortiesību organizācijai. Programmu (program) iesniedz pasākuma (izrādes, koncerta u.c.) producents vai organizētājs, programmu (log) iesniedz raidorganizācijas programmu producents vai direktors, programmu (cue sheet) iesniedz audiovizuāla darba producents. Programma ir izmantoto darbu saraksts, kurā minēti darbu nosaukumi un autori, to hronometrāža un izmantojumu skaits (vai ilgums). Programmu autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija izmanto autoratlīdzības sadalei.

Pseidonīms (pseudonym; псевдоним) ir pieņemts vārds, ko autors izvēlējies savas autorības identificēšanai un kas nesakrīt ar viņa personas identifikācijas dokumentos fiksēto vārdu. Pseidonīmi ir Eduards Aivars, Andris Akmentiņš, Valdis Artavs, Aleksandrs Čaks, Vija Gune, Una Imula, Marģers Majevskis, Edvīns Raups, Māra Svīre, Viks u.c. Reizēm autors maina savu īsto vārdu pret pseidonīmu arī personas identifikācijas dokumentos, piemēram, tā izdarījuši Jānis Medenis un Alberts Bels.

Publicēšana (publication; публикация, издание) ir darba klajā laišanas akts, galvenokārt tradicionāli izmantojot tipogrāfiskas iespiešanas metodi (patlaban arvien biežāk – arī elektronisko publicēšanas metodi). Par muzikālu darbu publicēšanu saskaņā ar Bernes konvenciju tiek uzskatīta arī fonogrammu izgatavošana un reproducēšana.

Darba publicēšanas tiesības nav atsavināmas autora dzīves laikā - t.i., darba publicēšanai nepieciešams izdevniecības līgums, ko obligāti rakstveidā ar izdevniecību slēdz pats autors. Publicēšana nozīmē, ka darba eksemplāri ar autora piekrišanu kļuvuši pieejami publikai, ievērojot noteikumu, ka eksemplāru skaitam jābūt saprātīgā daudzumā, lai apmierinātu publikas pieprasījumu pēc darba atbilstoši darba raksturam. Darbi nav publicēti, ja tiek radīti dramatiskie, muzikāli dramatiskie vai audiovizuālie darbi; tiek izpildīti muzikālie darbi; tiek publiski lasīti literārie darbi; literārie vai mākslas darbi (Bernes konvencijas izpratnē) tiek raidīti ēterā vai pa vadiem; tiek demonstrēti (rādīti) vizuālie darbi vai izpildīti (uzcelti) arhitektūras darbi.

Publicēts darbs (published work; опубликованное произведение) ir darbs, kas kļuvis piejams publikai ar tā pavairotu eksemplāru (kopiju) palīdzību. Parasti par šādiem darba eksemplāriem tiek uzskatīti tie, kurus iespējams lasīt vai vispār uztvert ar redzi (arī elektroniski tiešsaistē publicētu darbu, kura eksemplāru var izdrukāt pats lasītājs), taču Bernes konvencija par publicētiem darbiem atzīst arī tos darbus, kuru klajā laišanas forma ir fonogramma (kuru var uztvert ar dzirdi).

Publiskās nomas tiesības (public rental rights; право на прокат, сдачу в наём ) ir autora tiesības atļaut vai aizliegt iznomāt savu darbu audio vai videoierakstus, kā arī datorprogrammas, datu bāzes vai grafiskas formas muzikāla darba oriģinālu vai tā kopiju, neatkarīgi no tā, kam pieder īpašumtiesības uz darba oriģinālu vai tā kopijas, kā arī saņemt par to atlīdzību.

Šīs tiesības autors var īstenot tikai ar autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību.

Publiskās patapināšanas tiesības (public lending rights; права авторов, связанные с осуществлением проката книг в библотеках) ir autora tiesības, kas saistītas ar iespēju saņemt atlīdzību par savu grāmatu izmantošanu publiskās bibliotēkās. Publiskās patapināšanas tiesības ir jauns tiesību veids, kas tikai nesen uzsākts administrēt. Šīs tiesības netiek uzskatītas par autortiesībām, bet gan par sociālām tiesībām, jo ir sava veida kompensācija par to, ka autora grāmatas tirāžu vai pārdodamo eksemplāru skaitu samazina grāmatas pieejamība patapināšanai publiskās bibliotēkās. Šīs tiesības autors var īstenot tikai ar autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību, tā kā autortiesību organizācijai vēsturiski ir izveidots mehānisms autoratlīdzības savākšanai un sadalei un tāpēc tas izmantojams arī šī atlīdzības veida savākšanai.

Publisks izpildījums (public perfomance; публичное исполнение) ir jebkura cita darba, izņemot audiovizuālu darbu, lasījums, muzikāls u.c. izpildījums, deja, aktierisks sniegums vai kāda cita jauktā tehnikā tieši, izpildītājiem klātesot, vai ar jebkuras ierīces vai procesa starpniecību izpildīta darba pasniegšanas forma. Audiovizuāla darba gadījumā tā ir attēlu parādīšana, fonogrammas gadījumā - skaņu dzirdamības nodrošināšana ar jebkuras ierīces vai procesa starpniecību sabiedriskā vietā vai vietā, kas nav sabiedriska, taču ir jebkuram sabiedrības loceklim pieejama (piemēram, viesnīcas istabā).

Raidīšana (broadcasting; радио - или телевещание ) ir darba izziņošana, arī darba parādīšana vai izpildīšana, kā arī turpmāks tā izmantojums raidīšanai, translācijai vai retranslācijai zīmju, skaņu vai attēlu veidā (ar skaļruņa, ētera radio vai televīzijas, pavadoņu televīzijas, kabeļtelevīzijas u.c. starpniecību).

Reģistrācija (registration; регистрация) autortiesību aspektā ir formalitāte, kas jāveic atsevišķās valstīs kā priekšnosacījums, lai autors iegūtu autortiesības jeb lai autoram rastos autortiesības uz savu darbu. Autoram oficiālos valsts reģistros jāieraksta ziņas par darbu vai par līgumiem, kas attiecas uz autora tiesībām šī darba sakarā. Dažās valstīs reģistrācija ir fakultatīva iespēja tiesā pierādīt autora tiesības. Latvijā, tāpat kā pārējās Bernes konvencijas valstīs, darba reģistrācija netiek pieprasīta un nav nepieciešama.

Repertuārs (repertoire; репертуар) autortiesību aspektā ir pilns kādas literāru vai mākslas darbu vienas jomas aizsargāto darbu saraksts, kurus administrē autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija. Tā var runāt par mazo tiesību muzikālo darbu repertuāru, lielo tiesību (dramatisko, muzikāli dramatisko darbu) repertuāru, literāro darbu repertuāru, vizuālo darbu repertuāru u.c. repertuāriem. Autortiesību organizācija, kas administrē vairākus autoru darbu repertuārus, ir multirepertuāru organizācija.

Reproducēšana (reproduction; воспроизведение ) ir darba vai tā būtiskas daļas vienas vai vairāku kopiju izgatavošana jebkurā materializētā formā (ieskaitot fonogrammu, videoierakstu, gaismas kopiju utt.); darba vai fonogrammas utt. ilgstoša vai īslaicīga uzglabāšana elektroniskā formā, kā arī vienas vai vairāku trīsdimensiālu kopiju izveidošana no divdimensiāla darba un vienas vai vairāku divdimensiālu kopiju izveidošana no trīsdimensiāla darba. Tiesības uz reproducēšanu ir viens no būtiskākajiem autortiesību komponentiem; reproducēšanai nepieciešama atļauja darba izmantošanai reproducēšanā, un par reproducēšanu jāmaksā autoratlīdzība.

Reprogrāfiska reproducēšana (reprographic reproduction; репрографическое воспроизведение) nozīmē darba oriģinālu vai kopiju faksimileksemplāru izgatavošanu ar jebkuru līdzekļu palīdzību, piemēram, fotokopēšanas ceļā, izņemot iespiešanu. Par reprogrāfisku reproducēšanu uzskatāma arī faksimileksemplāru izgatavošana fotokopēšanas ceļā palielinātā vai samazinātā mērogā. Autoratlīdzību par reprogrāfisku reproducēšanu parasti iekasē autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, tā kā autoram nav iespējams šīs tiesības uz reproducēšanu administrēt individuāli.

Retranslācija (rebroadcasting; ретрансляция) ir autoru darbu raidīšana, kuru veic cita raidorganizācija, nevis tā, kura to darījusi pirmo reizi. Tā ir citas raidorganizācijas programmu vienlaicīgi, gan ar tehnisku kavējumu, vai nevienlaicīgi veikta raidīšana citam klausītāju lokam. Atļauja darba raidīšanai ne vienmēr ietver sevī atļauju darba retranslācijai.

Rokraksts (manuscript; рукопись) parasti ir darba oriģināleksemplārs rakstveidā, tajā veidā, kādā to fiksējis tā autors. Autortiesību aspektā nav svarīgi, vai darbs uzrakstīts ar roku, ar rakstāmmašīnu vai datoru, vai to izdarījis autors pats vai kāds, kuram viņš darbu diktējis.

Dažās valstīs uz rokrakstiem tiek attiecinātas tālākpārdošanas tiesības, Latvijas likums to neparedz.

Runa (oral work, speech; устное произведение) ir literārs darbs, kas radīts specifiskā veidā izziņošanai runas jeb mutvārdu formā. To nevajag sajaukt ar darbu, kas radīts uztverei ar redzi (publicēšanai), bet izziņots, to publiski nolasot (uztverei ar dzirdi). Runas ir: lekcija, aizstāvības runa tiesā, politiska darbinieka runa, sprediķis u.c. Runas ir aizsargāti darbi likumā noteiktajā kārtībā, ir jāsaņem autora atļauja darba izmantošanai publicējot, reproducējot utt.

Salikts darbs (composite work; составное произведение) ir darbu krājums (hrestomātija, antoloģija, enciklopēdija, atlants), katalogs (izsoles u.c. katalogs), datu bāze - tāds darbs, kurš izveidots, radoši atlasot un sakārtojot eksistējošus neaizsargātus vai aizsargātus darbus, vai datus, vai vienkāršu informāciju. Sastādītājs ir saliktā darba autors. Autori, kuru darbi izmantoti salikta darba radīšanai, saglabā visas tiesības uz savu darbu. Nepieciešama viņu atļauja darba izmantošanai un par darba izmantošanu jāmaksā autoratlīdzība.

Sastādītājs (author of compilation, author of composite work, author of collection, author of anthology...; составитель) ir autors, kas radījis saliktu darbu - krājumu, katalogu, datu bāzes būtisko daļu, kas materiālu atlases un izkārtojuma ziņā ir radoša darba rezultāts. Sastādītāja radošās darbības produkts ir aizsargāts darbs neatkarīgi no tā, vai uz darbiem, kuri iekļauti krājumā vai katalogā, ir attiecināma autortiesību aizsardzība (piem., folkloras darbu krājums). Sastādītāja autortiesības nerada šķēršļus citām personām patstāvīgi veikt to pašu darbu un materiālu atlasi un izkārtojumu.

Scenārijs (script; литературный сценарий) parasti ir audiovizuāla darba (arī skatuviskas darbības vai radio un televīzijas raidījuma) teksts rakstiskā formā. To var publicēt atsevišķi tāpat kā jebkuru citu literāru darbu. Audiovizuāla darba scenārija autors ir viens no audiovizuāla darba autoriem.

Sinhronizācija (synchronization; синхронизация) ir runas, muzikāla darba vai citu nepieciešamu skaņu pievienošana audiovizuāla darba fiksācijai bez skaņas. Ja sinhronizācijai tiek izmantota jau esošs muzikāls darbs, nepieciešama atļauja darba izmantošanai un par to jāmaksā autoratlīdzība. Šī muzikālā darba autors nav viens no audiovizuāla darba autoriem atšķirībā no komponista, kas attiecīgajam audiovizuālajam darbam rada speciālu muzikālu darbu vai darbus. Īpašs sinhronizācijas paveids ir citā valodā tulkota teksta (dialogu) pievienošana jau esošam audiovizuālam darbam, izmantojot citus teksta izpildītājus. Tiesības uz literāra darba adaptāciju audiovizuālam darbam parasti ietver arī tiesības uz teksta sinhronizāciju (bet ne tulkojuma sinhronizāciju).

Tālākpārdošanas tiesības ("droit de suite"; право следования (право долевого участия) ir autora tiesības Latvijā saņemt autoratlīdzību 5% apjomā no viņa tēlotājas mākslas darba pārdošanas cenas katras publiskas tālākpārdošanas gadījumā (izsolē, ar tēlotājas mākslas darbu galerijas, mākslas salona, veikala un tamlīdzīgu starpniecību). Bernes konvencijas teksta latviešu tulkojumā šīs tiesības apzīmētas par "daļu līdzdalības tiesībām".

Tulkojums (translation; перевод) ir rakstu vai runas formā materializēta literāra darba atveidojums citā valodā nekā darba oriģinālvaloda. Tulkojumam adekvāti jāatveido darbs gan no satura, gan no stila viedokļa. Tulkotājs ir autors, viņa radošās darbības produkts ir aizsargāts darbs un neaizskar oriģināldarba autora tiesības. Tulkojuma veikšanai nepieciešama atļauja darba tulkošanai, jo tulkojuma tiesības ir specifiskas autora mantiskās tiesības.

Vienkārša licence (licence; общая лицензия) ir atļauja darba izmantošanai, kas tiesības veikt tajā atļautās darbības licences saņēmējam (izmantotājam) dod vienlaikus ar autoru vai citām personām, kuras saņēmušas vai saņems attiecīgo licenci.

Vispārēja licence (blanket licence; всеобъемлющая лицензия) ir atļauja darbu izmantošanai, kuru autoru darbu izmantotājam par visu savu repertuāru izsniedz autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija. Tā atļauj visu darbu izmantošanu, iestudēšanu, izpildīšanu, fonogrammu izmantošanu, raidīšanu ēterā vai pa vadiem. Izdodot šādas licences, autortiesību organizācija pārstāv visus autortiesību īpašniekus, kuru intereses skar šāda licence.

Vizuāls darbs (visual work; визуальная работа ) ir jebkurš glezniecības, tēlniecības un grafikas, lietišķās, dekoratīvās un vides mākslas darbs, dizaina un fotogrāfisks darbs, kā arī ar jauktiem tehniskiem paņēmieniem īstenoti mākslas darbi, to skices, kompozīciju meti, darba modeļi, maketi un citās radošā procesa starpstadijās fiksēti darbi.

Zinātnisks darbs (scientific work; научное произведение) ir darbs, kurā izmantota zinātniska pieeja. Šo darbu kategorija sevī neietver tikai zinātniska rakstura literārus darbus tradicionālajā Bernes konvencijas izpratnē. Piemēram, arī datorprogramma ir zinātnisks darbs un tiek aizsargāts kā jebkurš cits literārs darbs. Autortiesību izpratnē par zinātniskiem darbiem apzīmē visus darbu veidus, izņemot beletristikas un mākslas darbus. Zinātniski darbi ir darbi par tehnikas jautājumiem, izziņu krājumi, celtņu un būvju risinājumi, kartes un plāni, kas attiecas uz ģeogrāfiju, topogrāfiju un citām zinātnēm utt. Tomēr autortiesību likumdošana neaizsargā zinātniskus pētījumus un atklājumus rūpniecisku paraugu formā vai izgudrojumus, kas ir jauni un rūpnieciski izmantojami: tos aizsargā patentu likumdošana.